Dzeramā kausa pirmsākumi meklējami senos laikos, kad cilvēcei bija vajadzīgas senākās hidratācijas vajadzības. Sākotnēji cilvēki ūdens aizturēšanai izmantoja vienkāršus dabiskus traukus,-piemēram, izdobtas koku daļas, gliemežvākus, akmeņus vai mālus-. Laikam ejot, senās civilizācijas apguva keramikas-gatavošanas mākslu, un dzeramā krūzes pakāpeniski attīstījās standartizētās formās. Civilizācijas senajā Ēģiptē un Mezopotāmijā, piemēram, sāka izmantot keramikas krūzes, lai turētu ūdeni un citus šķidrumus; Lai gan pēc būtības šie kuģi galvenokārt bija funkcionāli, to sabiedrības attīstībai arvien vairāk kļuva dekoratīva un simboliska nozīme.
Ieejot viduslaikos, dzeramo kausu dizains un meistarība kļuva arvien rafinētāka, īpaši muižnieku un honorāru vidū. Tādi materiāli kā metāls, kristāls un stikls tika plaši izmantoti krūzīšu ražošanā; uz daudziem traukiem sāka būt izsmalcināti gravējumi un ornamenti, tādējādi kļūstot par spēcīgiem statusa un sociālā stāvokļa simboliem.
Galu galā dzeramo tasīšu ražošana pārgāja uz liela mēroga{0}}standartizētu modeli. Līdz ar plašu materiālu, piemēram, stikla, keramikas un plastmasas, pieejamību, dzeramā krūzes kļuva pieejamas masām, kļūstot par neaizstājamu priekšmetu katras mājsaimniecības ikdienas dzīvē. Jo īpaši 20. gadsimts bija liecinieks kultūras attīstībai, kuras centrā bija ērta hidratācija ceļā; šī tendence veicināja novatorisku krūzīšu dizainu,-piemēram, ceļojumu krūzes un sporta pudeles-, kas efektīvi apmierināja mūsdienu patērētāju prasības pēc funkcionalitātes, ērtības un estētiskā pievilcības. Mūsdienās dzeramo tasīšu klāsts ir plašs, aptverot ne tikai tradicionālos keramikas un stikla traukus, bet arī daudzveidīgu inovatīvi izstrādātu atkārtoti lietojamu krūzīšu klāstu, tādējādi atspoguļojot divkāršu apņemšanos gan vides ilgtspējības, gan mūsdienīgā stilā.